Kas ir mākslīgie saldinātāji

Mākslīgie jeb sintētiskie saldinātāji ir vielas, kas piešķir saldu garšu, bet dabā nav sastopamas. Tie tiek ražoti no dažādām vielām, izmantojot ķīmiskus un rūpnieciskus procesus.

Saldinātāji ir daudz saldāki par galda cukuru, bet atšķirībā no tā ir bez kalorijām vai ar niecīgu kaloriju daudzumu.

 

Aspartāms

Aspartāms ir mākslīgs saldinātājs, kas atklāts 1965. gadā. Tas ir divu dabisku aminoskābju savienojums un 300 reižu saldāks par cukuru.
Izmantošanai Eiropas Savienībā tas tika reģistrēts 1974. gadā.
Šo saldinātāju satur daudzi mazkaloriju dzērieni un pārtikas produkti, kuros cukurs ir aizstāts ar aspartāmu.

Joprojām ir spēkā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) ieteikums par tā maksimālo dienas devu – 40 mg uz kilogramu ķermeņa masas, tomēr arvien vairāk pētījumos iegūtie rezultāti liecina, ka aspartāma lietošana var apdraudēt veselību, pat ja netiek pārsniegta maksimālā ieteicamā deva.
Būtībā aspartāma lietošana pat veseliem cilvēkiem var izraisīt oksidatīvo stresu, kas var nevēlami ietekmēt organisma šūnas un audus, turklāt aspartāms var ietekmēt arī daudzas organisma funkcijas, tostarp imūnfunkciju.

Saharīns

Saharīns ir mākslīgs saldinātājs, kas nejauši tika atklāts 1879. gadā. Pastāv dažādas tā sintēzes metodes ar lielāku vai mazāku iznākumu.
Saharīns ir 300–400 reižu saldāks par cukuru, bet nedod kalorijas, tomēr tam ir pēcgarša, kas to padara mazāk patīkamu un ierobežo lietošanu lielās devās.

Tā maksimālā pieļaujamā deva ir 5 mg uz kilogramu ķermeņa masas dienā.
Tāpat kā aspartāmu, arī saharīnu satur dzērieni un pārtikas produkti – saldumi, kūkas u. c., kas ir saldi, bet ar mazu daudzumu cukura.

Dažādas veselības aprūpes uzraudzības iestādes saharīnu ir atzinušas par mākslīgu saldinātāju, kas neapdraud veselību, taču tas joprojām tiek vērtēts pretrunīgi, jo saskaņā ar dažu pētījumu rezultātiem tā uzņemšana dzīvniekiem var izraisīt urīnpūšļa vēzi. Tomēr dažu citu jaunāko pētījumu rezultāti, gluži pretēji, noliedz saistību starp iepriekšminēto.

Ciklamāts

Ciklamāts ir 1937. gadā atklāts saldinātājs.
Tas ir tikai 30–40 reižu saldāks par cukuru. Ciklamāts bieži tiek savienots ar saharīnu, tā panākot patīkamāku saldumu.
Novērtēts, ka tā maksimālā ieteicamā deva ir 7 mg uz kilogramu ķermeņa masas dienā.

Tāpat kā saharīns, ciklamāts, īpaši vienas tā sastāvdaļas dēļ, dažos pētījumos ir raksturots kā kancerogēns, tomēr jaunākos pētījumos ir konstatēts, ka vēža rašanās riska nav, īpaši tad, ja netiek pārsniegtas ieteicamās devas.

Ar saldinātāju lietošanu saistītais risks

Saldinātāji ir izstrādāti, lai daudzos produktos aizstātu cukuru tā patēriņa un ar to saistīto riska faktoru ierobežošanai.

Tātad, lai gan saldinātājos ir ļoti maz kaloriju vai arī to nav vispār, saldinātāju lietošana bieži ir saistīta ar lielāku dienā uzņemto kaloriju skaitu, jo vienkārši apēdam vairāk, un tas veicina aptaukošanos.
Turklāt saldinātāji organismā tiek nevis sagremoti, bet tos hidrolizē zarnu mikroflora, tādēļ tiek izjaukts zarnu mikrofloras līdzsvars un vājinās sāta sajūta (tas ir iemesls, kādēļ vienmēr jūtam izsalkumu), turklāt notiek diezgan daudzu funkciju pārmaiņas.

Mākslīgie saldinātāji ir pilnībā sintētiski, un dabiskā veidā šīs vielas nevar nonākt mūsu uzturā, tādēļ ir būtiski samazināt šo vielu patēriņu un veselības vārdā pievērsties dabiskākiem pārtikas produktiem.

 

Atsauces:

  • (2013) Scientific Opinion on the re-evaluation of aspartame (E 951) as a food additive.
  • Choudary AK. and al. (2017) Revisiting the safety of aspartame. Nutrition Reviews.
  • Price JM. and al. (1970) Bladder tumors in rats fed cyclohexylamine or high doses of a mixture of cyclamate and saccharin. Science.
  • Morgan RW. and al. (1985) A review of epidemiological studies on artificial sweeteners and bladder cancer. Food and chemical toxicology.
  • Toxicological aspects of cyclamate and cyclohexylamine. Critical reviews in toxicology.
  • Pearlman M. and al. (2017) The Association Between Artificial Sweeteners and Obesity. Current gastroenterology report.

Atstāj komentāru